Beautiful monster

Reizēm šķiet,ka nav nemaz tik traki,kā likās iepriekš! Laikam nav jāstrebj karsts. Dzīves skola.skola.skola...

Bez puķēm.Lai nav jāskatās cauri.

Man ir tik viegli rakstīt,ja fonā skan mūzika.Un man ir tik viegli domāt,ja fonā skan mūzika.
Tāda pieklusināta,bet skaista.Liriskas ģitāru skaņas,vai kāds elektronisks "troksnis".
Man patīk galējības.Man patīk sevi spīdzināt ar galējībām! Kādēļ es nemāku atrast to normu? Nu padzīvot pa vidu? Tā lai uz mirkli būt ļar,ļar.

Es entos gadus ceļu ap sevi lielu,lielu mūri.Nu tā,lai īsti nepielastu sev nevienu klāt,bet šad un tad parādās kāds cilvēks,kas izvelk kādu ķieģeli.Un tad mūris pabrūk.Un kāds redz manu patieso seju.
Mana patiesā seja nav īpaši patīkama manai maskai.Un tad sākas cīņa,kas mani spīdzina.
Un bieži sāp.Sāp tik ļoti,ka varētu izsmērēties pret sienām.

Es esmu pieradis staigāt savā cinisma maskā.Savā mīļajā,daudzu lietu nīstošajā cinisma maskā.
Tas man laikam dod tādu drošības sajūtu,jo kurš gan nav sajuties drošāk,ja viņu neredz?

Manī pašlaik cīnās divas ļoti,ļoti spēcīgas lietas.Mana maska un mana patiesā seja.

Un šīs divas lietas sastopoties rada pilnīgu haosu manā apziņā! Nu kāpēc? Kāpēc es esmu tik sasodīti,pretīgi cilvēcīgs cilvēkbērns?

Kāpēc es vienkārši nevaru izdzēst tās nevajadzīgās sajūtas,bet atstāt visas vajadzīgās?

Jā,šad un tad tomēr gribētos lai mums būtu pults,uz kuras ir funkcijas delete,back,pause un citas.

Un man ir pilnīgi vienalga,ja es tagad iebraucu lielās,lielās domstarpībās ar kādu no saviem dvīņiem,kuri arī nēsā maskas...

Te vilciens nāk un aiziet,
Un cilvēki garām iet
Viens otra priekiem un bēdām,-
Un garām ir jāpaiet.

Negaidīt,nemīlēt,nepierast-
Tik auksts un balts krīt sniegs,
Pat sirdī kā ledainas dzirksteles
Krīt sniegs,krīt sniegs,krīt sniegs...

(Anita Svētiņa)

Improvizēšana ar sajūtu.

Skaņa un decibels. Miligramiem izstieptu līniju un sveces liesmas.Ir daudz sajūtu, ka tas viss veido lielu, lielu ilūziju par svētlaimi, vai ko tamlīdzīgu.

Tāda kā migla un kas gaužām tumšs. Maršējoši ļaudis, kas lūdz par skaistām lietām. Viņi lūdz par dzīvi, emocijām un vietu zem saules. Mazliet mazas bailes no nezināmām lietām, kas vainagojas ar ļoti spēcīgām gaismām tuneļu galos.

Tas viss saistās ar ko ļoti maģisku. Tādām mistiskām sajūtām, kuras ir ļoti grūti uzrakstīt. Elegance, kura apvienojas ar ko netīru, vai pat mazliet šķebinošu.

Mazliet sapņaini, bet nepārspīlēti.

Prātā parādās arī putni. Tumši putni, kraukļi, vai vārnas. Tēls, kas kraukli pārvērš par lipīgu, staipīgu piķi. Mani aprij tā sajūta.

Tagad es atrodos vietā, kas ir savādu apgaismojumu pilna! Tas noteikti ir klubs, kas ir pavisam iztukšojis savus spēkus un cilvēki, kas arī ir iztukšojuši savus spēkus.

Bezspēcīgi cilvēki un bezspēcīgu cilvēku balsis! Bet visa pamatā ir spēks, kas saplūst kopā ar ļoti lielu naivumu .Man prātā nāk jaunība. Tā jaunība, kas ir pārspīlēti traka, nesakārtota un mazliet pat slima! Cilvēci ir pārņēmusi kāre pēc nesasniedzamām lietām. Mūsu smadzenes ir kā datori. Mēs nēsājam datorus paši uz sevis un smaidam pat īsti nezinot par ko ir jāsmaida.

Mākslīgā pašiedvesmas. Mākslīga dzīve un mākslīgas domas…

Un beigās ir liela bedre, kuras galā var saskatīt žilbinošas acis.

My dirty mind.

Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!

Sometimes i feel like i don't belong here!

Drinking champagne to forget yesterday
Coz I remember, the way, the way, the way
It ended the day, the day, the day, the day
That I walked away, away, away, away

Drinking champagne, made by the angel
Who goes by the name of Glittering Gabriel
Drinking champagne made of an angels
Tears and pain, now I feel celestial

Diezgan

Mani šobrīd spiež sienas.Dzīvē visas lietas kursē.Un tas ir riktīgi sāpīgi.Nu tā...

Jauna dzīve.

Cik reizes gadā mēs sākam "jaunu dzīvi"?Cik reizes mēnesī mēs sev pieķeram pie domas,ka jāsāk jauna dzīve?

Es personīgi "jaunas dzīves" esmu "sācis" neskaitāmas reizes.Un visi šie mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi! Es nezinu vai tas ir slikti,jo varbūt šī vecā dzīve nav nemaz tik slikta,bet tā apziņa,ka Tu tomēr vēlies ko mainīt,bet tas nesanāk ir graujoša.

Varbūt vienkārši ir jādzīvo? Nevajag sevi sagatavot "jaunu dzīvju" sākumam,vai kam tādam?
Un varbūt tā jaunā dzīve atnāks pati? Varbūt viņa atnāks tādā mirklī,kad Tu to pilnīgi nebūsi gaidijis? Varbūt...

Varbūt es drīz arī sapratīšu,kas varētu būt manu sapņu "jaunā dzīve".

Bet tagad es izbaudīšu veco dzīvi! Pēdējās vasaras dienas un pēdējos vasaras kokteiļus.

Uz apli vien.uz apli vien

Un tā es sāku savu ikdienas rutīnu.
Tāds riņķa dancis vien sanāk un nekas īsti prātīgs nenotiek.Nu vismaz pašlaik,jo šobrīd pie visa vainoju laiku.

Tas ir interesanti vainot apstākļus,kas nespēj pateikt ko pretī.Tā ir tāda pārākuma sajūta pret laiku.dzīvi un tādām lietām.

Un justies pārākam ir ļoti,ļoti patīkama sajūta.Tu uz mirkli jūties kā karalis,kas spēj komandēt dzīves armiju.Karalis,kas pārvalda visas.visas šaha figūriņas.Karalis,kas ar vienu vārdu.frāzi.teikumu spēj sadragāt kādu pasaulīti!

Es šodien jūtos karalis savā rutīnā!

Ārā smaržo pēc rudens,vai to es sajūtu vienīgais? Ar katru dienu laiks skrien ātrāk un ātrāk!
Tā ir sasodīti biedējoša sajūta...

Bet es šodien esmu karalis un karaļi ir vienaldzīgi pret laiku,dzīvi un tādām nesvarīgām lietām.

Mana šodiena.

Šodien vizinājos ar ričāgu pēc grāmatām.Tā lēnītēm,nedomājot par apkārtējiem un par lietām,kas notiek apkārt.Nu tā,ka ir tāda idille un neko citu īsti nevajag.

Sāka līt lietus.Braucu vēl lēnāk. Smaidīju,jo aptvēru,ka ir baigā brīvība.Man nav jādomā par to,ka esmu pilnīgi samircis.Nedomāju par grāmatām,kas atrodas somā...

Es vienkārši baudīju vasarīgo lietu un sajutos kā bērnībā,kad tas lietus prieciņš bija daudz,daudz spēcīgākā emociju spektrā.

Kādēļ mēs augam? Tas taču ir tik bēdīgi izaugt...

Es gribēju ielikt kādu dziesmu,ka saistās ar bērnību,bet pārdomāju.Katram savu bērnības dziesmu fonā.Ar domām.

Domām par to,ka pieaugam un kļūstam veci?

Tā dzīvīte.

Es nezinu,kas man lika domāt par tik fundamentālām lietām,bet nu tā ir noticies.
Kas vispār ir dzīve? Kāda ir tās definīcija?

Tu dzīvojies nenoteiktu laika posmu,izjūti ļoti plašu spektru ar emocijām,un tad tu esi pazudis? Vai arī pazūd tā "dvēsele"?

Ir tik daudz versiju par visu šo dabisko,bet tajā pašā mirklī tik neizprotamo lietu.
Šodien notika tāda lieta,kas baigi lika pārdomāt savu dzīvi...
Kā es dzīvoju? Kāpēc un kam es dzīvoju? Vai man ir pēc kā tiekties? Vai es dzīvoju laimīgi? Vai es dzīvoju katru dienu,tā ka diena būtu pēdējā?

Tā dzīve ir ļoti savāda lieta! Viens mirklis un tad ir tukšums,un tāds bezcerīgs tukšums...

P.S
Īstenībā es ļoti labi zinu,kas man lika domāt par šīm fundamentālajām lietām.

Tā bija tā pati fundamentālā dzīve,zinies!

Dzīvojat un esiet priecīgi,baudāt dzīvi,jo fundamentālā dzīve ir ar tādu likumu,ka Jebkura diena var izrādīties pēdējā!

Kā krievu ruletē...

Mana laika definīcija.

Vakar izmetu ārā vairākus pulksteņu.
Un tieši tas bija iemesls tam,ka atcerējos :Man taču eksistē virtuālā dienasgrāmata!

Kādēļ pulksteņi bija vainīgi es nezinu ,bet tas taču ir forši vainot ko tādu,kas nākotnē tev nevar atriebties ar kādu vainošanos,vai kādu citu elegantu aktivitāti.

Visādi svētki pagājuši,visādas lietas padarītas.Jā,un arī ir ļoti daudz nepadarītā,bet uz tādām lietām galīgi negribas koncentrēties! Ārā taču beidzot nelīņā un ir karsts.

Rīt sākšu mainīt ādas toni.Vasarā tomēr gribas tādam brūnākam.Nu uzreiz ir tāda sajūta,ka es esmu cits cilvēks.Un citā cilvēka ādā padzīvot šad un tad ir patīkami un pat vajadzīgi.
Tas jau mazliet velk uz kādu garīgu kaiti,bet kuram cilvēkam tādu/tādas nav?

Mans ķermenis alkst pēc dabas,ūdeņiem un visas tās brīvības.

Meklējiet savu brīvību un smaidat,jo laika definīcija ir tāda,ka tas neģēlis paskrien nu dikti ātri.
Un žēl,ka visus.visus pulksteņus ārā izmest nevar,jo tad jau apstāsties laiks un tas arī ir slikti...

Pavasara stūris.

Ir sajūta,ka esi stūrī.Spiež no visām malām.Mazliet traumē,jo nav pagājis pietiekoši daudz laika!
Ir pagājušas kādas dažas stundas,bet es ceru,ka pēc vēl kādām miljons stundām es pieradīšu pie šīs situācijas...

Mani spiež šī sajūta,man šausmīgi nepatīk būt stūrī!

Man riebjas tēlot patīkamu pārsteigumu,man riebjas uzturēt sarunu,ja nevēlos sarunu...Man no visas sirds riebjas šī brīža sajūtas!
Viss tāds apstājies liekas.Vakardiena un pārējās dienas likās cerīgas.Bija spēks,gribēšana un iedvesma,bet tagad nav pilnīgi nekā.

Ir stūris,ir ēnas,kas mani spiež nost.

Varbūt izvilkt ārā kādu biedējošu un iznīcinošu skeletu no skapja?
Bet dzīvot ar sajūtu,ka dzīvoju un veļos uz priekšu ar šantāžas un melu palīdzību ar negribas.
Ceru,ka pēc tām miljons stundām,es zināšu kā rīkoties tālāk!

Tik jauki,ka ārā plosās negaisi un zibeņi...

PS
Visas ēnas grūžās virsū ar savu masu.
Sasodītie neģēļi,šausmīgi un lēni
Kuļas katrs savā bedrē un smaida savu snobisko smaidu.
Un ēnas nēsā biedējošās maskas,kuras caurvij pulsējošas,grādīgas,vēnainas cīpslas!

Bet es smaidu un runāju...

Tā laikam ar saucas maskas nēsāšana.

Izmisušais mākonis.

Baigi gribētos izmainīt dažas lietas sevī,bet to izdarīt ir tik sasodīti grūti,jo žēl!
Žēl mest prom tik mīļas lietas...

Es jum ieteiktu nebrist purvainus purvus
Lai vieglāk...

Vai arī vienkārši mācāmies lidot,lai visus purvus var pārlidot!
Es kļūstu par dialogu pats sev.

Bet ārā vismaz ir silts! Ir sācies pavasaris un tas liek mazliet pasmaidīt! :)

Seja.

Man šobrīd nav ko teikt.Ir jau vēls,bet man tik un tā nav ko teikt.Es gribētu lai man būtu ko teikt,es gribētu,jo man ļoti gribētos lai man būtu ko teikt,bet man nav ko teikt...

Man laikam vienkārši ir bēdīgi.
Iepriecināšu sevi ar savu seju šeit! Varētu būt patīkama sajūta un iespējams,ka man vēlāk būs ko teikt!

Tas "klikšķis" galvā

Un šodien es to sagaidīju! Beidzot,beidzot es lielākos un mazākos vilcienos apzinos ko gribu no dzīves.
Tā ir patiesi laba sajūta,ka ir uzradies kāds stiebriņš pie kura tu vari pieķerties.Nav vairs tā šausmīgā tukšuma sajūta.Nav vairs tās sajūtas,ka no situācijām nav izejas.Nav tik daudz sajūtu kuras mani lēnām galēja nost...

Tagad ir tāda brīvība no tā visa vecā.Un sajūta ir vienreizēja!

Nesaprotu,kāpēc tik ilgi bija jāgaida,jo viss būtībā atradās manu acu priekšā.Tas laikam nozīmē,ka tad vēl nebija īstais laiks...

Cik labi,ka mūsdienās ir iespēja virtuāli pierakstīt savas domas! Dikti vieglāk ap sirdi paliek uzreiz.

Varbūt tas ir siltums.

Es saucu pēc vasaras! Gribu skriet basām kājām un izbaudīt tās siltās vasaras lietavas!

Gribu nedomāt,neuztraukties un vienkārši izsmaidīt cauri tām dažām vasaras nedēļām.

Šobrīd,rakstot šos teikumus es slēpju monitoru no saules,jo tā traucē! Iedomājies?

Man šobrīd traucē viena no skaistākajām dāvanām cilvēcei-Saule.

Es sen priekš sevīm nebiju te neko rakstijis,jo nebija rakstīšanas dzinula.Tagad ar viņa nav.

Ja kāds cilvēks izlasīs šīs rindas,gribu sacīt vienu lietu-Lai jums izdevusies atlikusī šīs dienas daļa!

Dzīvojaties tā lai jums netraucē saule...

Tāda sajūta,ka vientulība dziedē.

Reiz dzirdēju,ka vientuļie esot tie laimīgākie,jo nav nekādu grožu,citu sistēmas un citu bēdas! Tev pieder savas bēdas.sava sistēma un tu pats sevi turi grožos.

Un tad es sev automātiski uzdevu jautājumu-Vai es esmu vientuļš? Un atbilde bija apstiprinoša.

Mani dziedē vientulība! Pēc visiem dienas pienākumiem es vakaru pavadu viens! Savām domām,saviem vakara darbiem un nedarbiem...

Es šeit runāju par to vientulību,kas ir ļoti veselīga un skaista,nevis par vientulību,ka apkārt nav pilnīgi neviena personāža! Manā dzīvē ir ļoti daudz personāžu..ar kuriem eju izklaidēties..ar kuriem smejos,vai šad un tad raudu,bet mana vientulība ir tā dziedinošā,kura no manīm izrauj visas pieredzētās sirdsāpēs un liek aizmirst un visiem laikiem! Tas arī mazliet pasargā no tās sāpīgās dzīves daļas-attiecībām!

Dūmaka

Pēdējo trīss dienu laikā esmu sapratis dažas būtiskas lietas.



Pirmā no tām lietām ir tāda,ka es laikam lēnām,bet nu ļoti,ļoti lēnām sāku pieņemties prātā! Tā laikam saucas arī pieaugšana,vai vienkārši novecošana.

Vairāk uztraucos par labu izgulēšanos,labām brokastīm,sekoju līdz ziņām un regulāri skatos dažus seriālus! Kādreiz par tādām lietām nedomāju vispār! Galvenais bija jautrība,vienaldzība un tā piedzīvojumu kāre.



Bet varbūt tagad tāds posms,jo pavasaris ar manīm vispār izstrādā ļoti savādās lietas.



Esmu sapratīs arī dažas lietas par draudzību kā tādu! Tagad laikam notiek tā dabiskā atlase,kad paliks tie īstie un mūžīgie un sāks pazust tie kuriem ir jāpazūd...



Jā,laikam šitas viss saucas novecošana! Citus iemeslus šīm lietām es nespēju saskatīt! Mazliet pat skumīgi izklausas...

Nevainīgā pasaule.

Man patīk,man patīk sniegs,vēsums,lāstekas un visi pārējie pripampasi kas saistas ar ziemu!

Šajā laikā uz kādu laika posmu ir sajūta,ka pasaule ir kļuvusi neskarta,tīra un laba.


Tas baltais sniegs tādu kā nevainības plīvuri pār pasauli pārklāj...


Vakarnakt pa logu skatijos uz laternu,kas stresaini mirgoja.Sajūta kā mūsdienīgā filmā par veclaicīgkiem spokiem! Un sniegs,sniegs visu padarija šausmīgi sireālu.


Jā,šausmīgi sireālu..nevis vienkārši sireālu.Parasti jau no šausmām sirds sāk ātrāk pukstēt...


Un negribētos domāt,ka pārējās emocijas ir pazudušas.Tas taču būtu tik sāpīgi nejust neko.Vēl sāpīgāk kā just nežēlīgākās sirds sāpes,vai kādus citus pārdzīvojumus.


Šobrīd es jūtu,ka ir sākusies nedēļas nogale,kas manī atmodina cerības sajūtu uz priekiem.smiekliem un jautrību!

Baudiet ziemu un gaidiet pavasari.

Rīta skaņa.

Kas ir pirmās skaņas,kuras jūs dzirdat pamostamies? Vai tas ir kāds mājdzīvnieks,kas čubinās pa jūsu apartamntiem? Vai tas ir kāds no mājas iedzīvotājiem,kas nodarbojas ar šausmīgu dziedāšanu dušā?Vai varbūt vienkārši modinātājs?

Es parasti pamostos no tā,ka vairs negribas gulēt! Jā,pašlaik esmu ļoti liels slinķis,sēžu mājās nemācos un nestrādāju! Daudzi noteikti,ka nesūdzētos par tādu dzīvi,bet nav jau tik jauki.saulaini un skaisti kā tas izklausas.

Vairāk laika domāšanai,kas ļoti bieži var novest pie tā,ka uz kādu nenoteiktu laika posmu iestājas nežēlīgs riebums pret visu apkārtējo!

Vispār,godīgi sakot,es nezinu vai kāds te lasa šito vietni,bet man šķiet,ka man ir pilnīgi un galīgi vienalga! Šitas jau tā priekš sevīm.priekš sevīm...Lai vieglāk,zinies.

Lieku domāt pats sev.

Ar to es gribēju sacīt,ka jāsāk dzīvot!To es saku ļoti bieži,jo ļoti bieži esmu iesprūdis kādā noteiktā,vai varbūt nenoteiktā punktā,ko diemžēm nevar saukt par ļoti labu atskaites punktu.

Pēdējā laikā tā diezgan skumīgi,bet tā man parasti uz pavasari!Laikam sāk darboties normāla cilvēka īpašība-skaudība.

Skaudība par to,ka citiem ir labāk.Skaudbība par to,ka daudzi ir atraduši pie kā turēties un skaudība pašam uz sevi,jo šķiet esmu vienīgā persona,kas var būt skaudīgs pats uz sevīm!

Jākļūst par labāku cilvēku,laikam...