Skaņa un decibels. Miligramiem izstieptu līniju un sveces liesmas.Ir daudz sajūtu, ka tas viss veido lielu, lielu ilūziju par svētlaimi, vai ko tamlīdzīgu.
Tāda kā migla un kas gaužām tumšs. Maršējoši ļaudis, kas lūdz par skaistām lietām. Viņi lūdz par dzīvi, emocijām un vietu zem saules. Mazliet mazas bailes no nezināmām lietām, kas vainagojas ar ļoti spēcīgām gaismām tuneļu galos.
Tas viss saistās ar ko ļoti maģisku. Tādām mistiskām sajūtām, kuras ir ļoti grūti uzrakstīt. Elegance, kura apvienojas ar ko netīru, vai pat mazliet šķebinošu.
Mazliet sapņaini, bet nepārspīlēti.
Prātā parādās arī putni. Tumši putni, kraukļi, vai vārnas. Tēls, kas kraukli pārvērš par lipīgu, staipīgu piķi. Mani aprij tā sajūta.
Tagad es atrodos vietā, kas ir savādu apgaismojumu pilna! Tas noteikti ir klubs, kas ir pavisam iztukšojis savus spēkus un cilvēki, kas arī ir iztukšojuši savus spēkus.
Bezspēcīgi cilvēki un bezspēcīgu cilvēku balsis! Bet visa pamatā ir spēks, kas saplūst kopā ar ļoti lielu naivumu .Man prātā nāk jaunība. Tā jaunība, kas ir pārspīlēti traka, nesakārtota un mazliet pat slima! Cilvēci ir pārņēmusi kāre pēc nesasniedzamām lietām. Mūsu smadzenes ir kā datori. Mēs nēsājam datorus paši uz sevis un smaidam pat īsti nezinot par ko ir jāsmaida.
Mākslīgā pašiedvesmas. Mākslīga dzīve un mākslīgas domas…
Un beigās ir liela bedre, kuras galā var saskatīt žilbinošas acis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru