Bez puķēm.Lai nav jāskatās cauri.

Man ir tik viegli rakstīt,ja fonā skan mūzika.Un man ir tik viegli domāt,ja fonā skan mūzika.
Tāda pieklusināta,bet skaista.Liriskas ģitāru skaņas,vai kāds elektronisks "troksnis".
Man patīk galējības.Man patīk sevi spīdzināt ar galējībām! Kādēļ es nemāku atrast to normu? Nu padzīvot pa vidu? Tā lai uz mirkli būt ļar,ļar.

Es entos gadus ceļu ap sevi lielu,lielu mūri.Nu tā,lai īsti nepielastu sev nevienu klāt,bet šad un tad parādās kāds cilvēks,kas izvelk kādu ķieģeli.Un tad mūris pabrūk.Un kāds redz manu patieso seju.
Mana patiesā seja nav īpaši patīkama manai maskai.Un tad sākas cīņa,kas mani spīdzina.
Un bieži sāp.Sāp tik ļoti,ka varētu izsmērēties pret sienām.

Es esmu pieradis staigāt savā cinisma maskā.Savā mīļajā,daudzu lietu nīstošajā cinisma maskā.
Tas man laikam dod tādu drošības sajūtu,jo kurš gan nav sajuties drošāk,ja viņu neredz?

Manī pašlaik cīnās divas ļoti,ļoti spēcīgas lietas.Mana maska un mana patiesā seja.

Un šīs divas lietas sastopoties rada pilnīgu haosu manā apziņā! Nu kāpēc? Kāpēc es esmu tik sasodīti,pretīgi cilvēcīgs cilvēkbērns?

Kāpēc es vienkārši nevaru izdzēst tās nevajadzīgās sajūtas,bet atstāt visas vajadzīgās?

Jā,šad un tad tomēr gribētos lai mums būtu pults,uz kuras ir funkcijas delete,back,pause un citas.

Un man ir pilnīgi vienalga,ja es tagad iebraucu lielās,lielās domstarpībās ar kādu no saviem dvīņiem,kuri arī nēsā maskas...

Te vilciens nāk un aiziet,
Un cilvēki garām iet
Viens otra priekiem un bēdām,-
Un garām ir jāpaiet.

Negaidīt,nemīlēt,nepierast-
Tik auksts un balts krīt sniegs,
Pat sirdī kā ledainas dzirksteles
Krīt sniegs,krīt sniegs,krīt sniegs...

(Anita Svētiņa)