Šodien vizinājos ar ričāgu pēc grāmatām.Tā lēnītēm,nedomājot par apkārtējiem un par lietām,kas notiek apkārt.Nu tā,ka ir tāda idille un neko citu īsti nevajag.
Sāka līt lietus.Braucu vēl lēnāk. Smaidīju,jo aptvēru,ka ir baigā brīvība.Man nav jādomā par to,ka esmu pilnīgi samircis.Nedomāju par grāmatām,kas atrodas somā...
Es vienkārši baudīju vasarīgo lietu un sajutos kā bērnībā,kad tas lietus prieciņš bija daudz,daudz spēcīgākā emociju spektrā.
Kādēļ mēs augam? Tas taču ir tik bēdīgi izaugt...
Es gribēju ielikt kādu dziesmu,ka saistās ar bērnību,bet pārdomāju.Katram savu bērnības dziesmu fonā.Ar domām.
Domām par to,ka pieaugam un kļūstam veci?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru