Beautiful monster

Reizēm šķiet,ka nav nemaz tik traki,kā likās iepriekš! Laikam nav jāstrebj karsts. Dzīves skola.skola.skola...

Bez puķēm.Lai nav jāskatās cauri.

Man ir tik viegli rakstīt,ja fonā skan mūzika.Un man ir tik viegli domāt,ja fonā skan mūzika.
Tāda pieklusināta,bet skaista.Liriskas ģitāru skaņas,vai kāds elektronisks "troksnis".
Man patīk galējības.Man patīk sevi spīdzināt ar galējībām! Kādēļ es nemāku atrast to normu? Nu padzīvot pa vidu? Tā lai uz mirkli būt ļar,ļar.

Es entos gadus ceļu ap sevi lielu,lielu mūri.Nu tā,lai īsti nepielastu sev nevienu klāt,bet šad un tad parādās kāds cilvēks,kas izvelk kādu ķieģeli.Un tad mūris pabrūk.Un kāds redz manu patieso seju.
Mana patiesā seja nav īpaši patīkama manai maskai.Un tad sākas cīņa,kas mani spīdzina.
Un bieži sāp.Sāp tik ļoti,ka varētu izsmērēties pret sienām.

Es esmu pieradis staigāt savā cinisma maskā.Savā mīļajā,daudzu lietu nīstošajā cinisma maskā.
Tas man laikam dod tādu drošības sajūtu,jo kurš gan nav sajuties drošāk,ja viņu neredz?

Manī pašlaik cīnās divas ļoti,ļoti spēcīgas lietas.Mana maska un mana patiesā seja.

Un šīs divas lietas sastopoties rada pilnīgu haosu manā apziņā! Nu kāpēc? Kāpēc es esmu tik sasodīti,pretīgi cilvēcīgs cilvēkbērns?

Kāpēc es vienkārši nevaru izdzēst tās nevajadzīgās sajūtas,bet atstāt visas vajadzīgās?

Jā,šad un tad tomēr gribētos lai mums būtu pults,uz kuras ir funkcijas delete,back,pause un citas.

Un man ir pilnīgi vienalga,ja es tagad iebraucu lielās,lielās domstarpībās ar kādu no saviem dvīņiem,kuri arī nēsā maskas...

Te vilciens nāk un aiziet,
Un cilvēki garām iet
Viens otra priekiem un bēdām,-
Un garām ir jāpaiet.

Negaidīt,nemīlēt,nepierast-
Tik auksts un balts krīt sniegs,
Pat sirdī kā ledainas dzirksteles
Krīt sniegs,krīt sniegs,krīt sniegs...

(Anita Svētiņa)

Improvizēšana ar sajūtu.

Skaņa un decibels. Miligramiem izstieptu līniju un sveces liesmas.Ir daudz sajūtu, ka tas viss veido lielu, lielu ilūziju par svētlaimi, vai ko tamlīdzīgu.

Tāda kā migla un kas gaužām tumšs. Maršējoši ļaudis, kas lūdz par skaistām lietām. Viņi lūdz par dzīvi, emocijām un vietu zem saules. Mazliet mazas bailes no nezināmām lietām, kas vainagojas ar ļoti spēcīgām gaismām tuneļu galos.

Tas viss saistās ar ko ļoti maģisku. Tādām mistiskām sajūtām, kuras ir ļoti grūti uzrakstīt. Elegance, kura apvienojas ar ko netīru, vai pat mazliet šķebinošu.

Mazliet sapņaini, bet nepārspīlēti.

Prātā parādās arī putni. Tumši putni, kraukļi, vai vārnas. Tēls, kas kraukli pārvērš par lipīgu, staipīgu piķi. Mani aprij tā sajūta.

Tagad es atrodos vietā, kas ir savādu apgaismojumu pilna! Tas noteikti ir klubs, kas ir pavisam iztukšojis savus spēkus un cilvēki, kas arī ir iztukšojuši savus spēkus.

Bezspēcīgi cilvēki un bezspēcīgu cilvēku balsis! Bet visa pamatā ir spēks, kas saplūst kopā ar ļoti lielu naivumu .Man prātā nāk jaunība. Tā jaunība, kas ir pārspīlēti traka, nesakārtota un mazliet pat slima! Cilvēci ir pārņēmusi kāre pēc nesasniedzamām lietām. Mūsu smadzenes ir kā datori. Mēs nēsājam datorus paši uz sevis un smaidam pat īsti nezinot par ko ir jāsmaida.

Mākslīgā pašiedvesmas. Mākslīga dzīve un mākslīgas domas…

Un beigās ir liela bedre, kuras galā var saskatīt žilbinošas acis.

My dirty mind.

Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!

Sometimes i feel like i don't belong here!

Drinking champagne to forget yesterday
Coz I remember, the way, the way, the way
It ended the day, the day, the day, the day
That I walked away, away, away, away

Drinking champagne, made by the angel
Who goes by the name of Glittering Gabriel
Drinking champagne made of an angels
Tears and pain, now I feel celestial

Diezgan

Mani šobrīd spiež sienas.Dzīvē visas lietas kursē.Un tas ir riktīgi sāpīgi.Nu tā...

Jauna dzīve.

Cik reizes gadā mēs sākam "jaunu dzīvi"?Cik reizes mēnesī mēs sev pieķeram pie domas,ka jāsāk jauna dzīve?

Es personīgi "jaunas dzīves" esmu "sācis" neskaitāmas reizes.Un visi šie mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi! Es nezinu vai tas ir slikti,jo varbūt šī vecā dzīve nav nemaz tik slikta,bet tā apziņa,ka Tu tomēr vēlies ko mainīt,bet tas nesanāk ir graujoša.

Varbūt vienkārši ir jādzīvo? Nevajag sevi sagatavot "jaunu dzīvju" sākumam,vai kam tādam?
Un varbūt tā jaunā dzīve atnāks pati? Varbūt viņa atnāks tādā mirklī,kad Tu to pilnīgi nebūsi gaidijis? Varbūt...

Varbūt es drīz arī sapratīšu,kas varētu būt manu sapņu "jaunā dzīve".

Bet tagad es izbaudīšu veco dzīvi! Pēdējās vasaras dienas un pēdējos vasaras kokteiļus.

Uz apli vien.uz apli vien

Un tā es sāku savu ikdienas rutīnu.
Tāds riņķa dancis vien sanāk un nekas īsti prātīgs nenotiek.Nu vismaz pašlaik,jo šobrīd pie visa vainoju laiku.

Tas ir interesanti vainot apstākļus,kas nespēj pateikt ko pretī.Tā ir tāda pārākuma sajūta pret laiku.dzīvi un tādām lietām.

Un justies pārākam ir ļoti,ļoti patīkama sajūta.Tu uz mirkli jūties kā karalis,kas spēj komandēt dzīves armiju.Karalis,kas pārvalda visas.visas šaha figūriņas.Karalis,kas ar vienu vārdu.frāzi.teikumu spēj sadragāt kādu pasaulīti!

Es šodien jūtos karalis savā rutīnā!

Ārā smaržo pēc rudens,vai to es sajūtu vienīgais? Ar katru dienu laiks skrien ātrāk un ātrāk!
Tā ir sasodīti biedējoša sajūta...

Bet es šodien esmu karalis un karaļi ir vienaldzīgi pret laiku,dzīvi un tādām nesvarīgām lietām.