Improvizēšana ar sajūtu.

Skaņa un decibels. Miligramiem izstieptu līniju un sveces liesmas.Ir daudz sajūtu, ka tas viss veido lielu, lielu ilūziju par svētlaimi, vai ko tamlīdzīgu.

Tāda kā migla un kas gaužām tumšs. Maršējoši ļaudis, kas lūdz par skaistām lietām. Viņi lūdz par dzīvi, emocijām un vietu zem saules. Mazliet mazas bailes no nezināmām lietām, kas vainagojas ar ļoti spēcīgām gaismām tuneļu galos.

Tas viss saistās ar ko ļoti maģisku. Tādām mistiskām sajūtām, kuras ir ļoti grūti uzrakstīt. Elegance, kura apvienojas ar ko netīru, vai pat mazliet šķebinošu.

Mazliet sapņaini, bet nepārspīlēti.

Prātā parādās arī putni. Tumši putni, kraukļi, vai vārnas. Tēls, kas kraukli pārvērš par lipīgu, staipīgu piķi. Mani aprij tā sajūta.

Tagad es atrodos vietā, kas ir savādu apgaismojumu pilna! Tas noteikti ir klubs, kas ir pavisam iztukšojis savus spēkus un cilvēki, kas arī ir iztukšojuši savus spēkus.

Bezspēcīgi cilvēki un bezspēcīgu cilvēku balsis! Bet visa pamatā ir spēks, kas saplūst kopā ar ļoti lielu naivumu .Man prātā nāk jaunība. Tā jaunība, kas ir pārspīlēti traka, nesakārtota un mazliet pat slima! Cilvēci ir pārņēmusi kāre pēc nesasniedzamām lietām. Mūsu smadzenes ir kā datori. Mēs nēsājam datorus paši uz sevis un smaidam pat īsti nezinot par ko ir jāsmaida.

Mākslīgā pašiedvesmas. Mākslīga dzīve un mākslīgas domas…

Un beigās ir liela bedre, kuras galā var saskatīt žilbinošas acis.

My dirty mind.

Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!

Sometimes i feel like i don't belong here!

Drinking champagne to forget yesterday
Coz I remember, the way, the way, the way
It ended the day, the day, the day, the day
That I walked away, away, away, away

Drinking champagne, made by the angel
Who goes by the name of Glittering Gabriel
Drinking champagne made of an angels
Tears and pain, now I feel celestial

Diezgan

Mani šobrīd spiež sienas.Dzīvē visas lietas kursē.Un tas ir riktīgi sāpīgi.Nu tā...

Jauna dzīve.

Cik reizes gadā mēs sākam "jaunu dzīvi"?Cik reizes mēnesī mēs sev pieķeram pie domas,ka jāsāk jauna dzīve?

Es personīgi "jaunas dzīves" esmu "sācis" neskaitāmas reizes.Un visi šie mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi! Es nezinu vai tas ir slikti,jo varbūt šī vecā dzīve nav nemaz tik slikta,bet tā apziņa,ka Tu tomēr vēlies ko mainīt,bet tas nesanāk ir graujoša.

Varbūt vienkārši ir jādzīvo? Nevajag sevi sagatavot "jaunu dzīvju" sākumam,vai kam tādam?
Un varbūt tā jaunā dzīve atnāks pati? Varbūt viņa atnāks tādā mirklī,kad Tu to pilnīgi nebūsi gaidijis? Varbūt...

Varbūt es drīz arī sapratīšu,kas varētu būt manu sapņu "jaunā dzīve".

Bet tagad es izbaudīšu veco dzīvi! Pēdējās vasaras dienas un pēdējos vasaras kokteiļus.

Uz apli vien.uz apli vien

Un tā es sāku savu ikdienas rutīnu.
Tāds riņķa dancis vien sanāk un nekas īsti prātīgs nenotiek.Nu vismaz pašlaik,jo šobrīd pie visa vainoju laiku.

Tas ir interesanti vainot apstākļus,kas nespēj pateikt ko pretī.Tā ir tāda pārākuma sajūta pret laiku.dzīvi un tādām lietām.

Un justies pārākam ir ļoti,ļoti patīkama sajūta.Tu uz mirkli jūties kā karalis,kas spēj komandēt dzīves armiju.Karalis,kas pārvalda visas.visas šaha figūriņas.Karalis,kas ar vienu vārdu.frāzi.teikumu spēj sadragāt kādu pasaulīti!

Es šodien jūtos karalis savā rutīnā!

Ārā smaržo pēc rudens,vai to es sajūtu vienīgais? Ar katru dienu laiks skrien ātrāk un ātrāk!
Tā ir sasodīti biedējoša sajūta...

Bet es šodien esmu karalis un karaļi ir vienaldzīgi pret laiku,dzīvi un tādām nesvarīgām lietām.

Mana šodiena.

Šodien vizinājos ar ričāgu pēc grāmatām.Tā lēnītēm,nedomājot par apkārtējiem un par lietām,kas notiek apkārt.Nu tā,ka ir tāda idille un neko citu īsti nevajag.

Sāka līt lietus.Braucu vēl lēnāk. Smaidīju,jo aptvēru,ka ir baigā brīvība.Man nav jādomā par to,ka esmu pilnīgi samircis.Nedomāju par grāmatām,kas atrodas somā...

Es vienkārši baudīju vasarīgo lietu un sajutos kā bērnībā,kad tas lietus prieciņš bija daudz,daudz spēcīgākā emociju spektrā.

Kādēļ mēs augam? Tas taču ir tik bēdīgi izaugt...

Es gribēju ielikt kādu dziesmu,ka saistās ar bērnību,bet pārdomāju.Katram savu bērnības dziesmu fonā.Ar domām.

Domām par to,ka pieaugam un kļūstam veci?

Tā dzīvīte.

Es nezinu,kas man lika domāt par tik fundamentālām lietām,bet nu tā ir noticies.
Kas vispār ir dzīve? Kāda ir tās definīcija?

Tu dzīvojies nenoteiktu laika posmu,izjūti ļoti plašu spektru ar emocijām,un tad tu esi pazudis? Vai arī pazūd tā "dvēsele"?

Ir tik daudz versiju par visu šo dabisko,bet tajā pašā mirklī tik neizprotamo lietu.
Šodien notika tāda lieta,kas baigi lika pārdomāt savu dzīvi...
Kā es dzīvoju? Kāpēc un kam es dzīvoju? Vai man ir pēc kā tiekties? Vai es dzīvoju laimīgi? Vai es dzīvoju katru dienu,tā ka diena būtu pēdējā?

Tā dzīve ir ļoti savāda lieta! Viens mirklis un tad ir tukšums,un tāds bezcerīgs tukšums...

P.S
Īstenībā es ļoti labi zinu,kas man lika domāt par šīm fundamentālajām lietām.

Tā bija tā pati fundamentālā dzīve,zinies!

Dzīvojat un esiet priecīgi,baudāt dzīvi,jo fundamentālā dzīve ir ar tādu likumu,ka Jebkura diena var izrādīties pēdējā!

Kā krievu ruletē...