Jā,tā laikam tiešām varētu būt dzīve.

Nu tiešām.Kas gan cits tas varētu būt? Man dvēselē ir sakrājies tāds kamols,kuru gribās izvemt.Nu kā kaķi atklepo kažoka kamolus.Atklepot un iespert kamīnā,vai kādā padebešu jūrā.

Bet cilvēks jau nav radīts tāds,lai varētu tā vienkārši atklepot nevajadzīgo.Varbūt pat vajadzīgo,bet tik ļoti nepatīkamo,kas pēc visiem kritērijiem skaitās ļoti patīkams.Kāpēc cilvēki nevar klepot ārā tos kamolus no dvēselēm,lai nebūtu ar tiem jāsprosto ciet citu dvēseles? Kāpēc mēs nevar būt bez kamoliem dvēselēs.Nu pilnīgi brīvi no kamoliem! Vienkārši lidot.Tā skaisti vienatnē pētīt tās koku galotnes un pārējās klišejas.Pētīt cilvēkus un radīt sevī ilūziju,ka Tu esi pārāks par tiem citiem maziņajiem,kas ir piestampājuši savas dvēseles ar kamoliem,kas tiek dēvēta par mīlestību?

Nē,mīlestība laikam ir pārāk spēcīgs vārds manam kamolam.Es nemāku atrast īsto vārdu,lai definētu savu kamolu,bet tā ir tā dīvainā sajūta,kas parasti cilvēkos top kādu laiku pirms tā kamola,par kuru runāju sākumā.Jā,tā noteikti ir sava veida ķīmija un fizioloģija,bet es nekad nebiju domājis,ka ķīmija un fizioloģija var būt tik ļoti mulsinoša.Stulba jā,bet mulsinoša?

Un vispār,pavasaris ir atdzīvinājis manu dusošo alterego.Varbūt arī tāpēc sevī sajūtu to kamolu,ko nosaucu par mīlestību,bet tad pārdēvēju par ko citu.

Novēlu būt jums pašiem,lai nav jāslēpjas aiz dusošajiem dvīņiem,jo tie pieaug klāt tik spēcīgi,kad vēlāk no viņiem tikt vaļā ir pilnīgi bezcerīgi.

Lai jums salds pavasaris.

Mana dzīves rozete.

Reiz dzīvoja kāds cilvēks, kurš nespēja iejusties cilvēka ādā. Viņam bija sajūta, ka viņš ir kas cits. Cilvēks visiem stāstīja ko pretēju tam, ko apkārtējie redz. Vai viņš meloja?

Vai mēs redzam patiesību? Vai mēs visu redzam patiesās krāsās? Man atkal ir radušies daži jautājumi, kuri arī ir ierindojami pie tiem viedajiem un lielajiem.

Atbildes es, protams, nesaņemšu, bet jautāt man patī
k. Kuram gan nepatīk jautāt?

Es sen šeit neko nebiju rakstījis un laikam arī nevajadzēja. Nebija arī laika un pārējo lietu, bet tagad noķēru to mirkli un sajūtu. Nu to sajūtu, kad vajag ko uzrakstīt. Varbūt kāds cilvēks izlasīs un arī meklēs atbildi uz kādu jautājumu.

Tagad ir pienācis laiks, kad mums visiem vajadzētu ieskatīties sevī. Tā patiesi un dziļi, jo visas atbildes tur taču dzīvo un virpuļo. Tagad ir tas atbilžu laiks. Laiks, kad atlasīsies tie labākie, tīrākie no naida, skaudības un citām sliktām lietām. Es mazliet pretendēju uz to, ka nebūšu to labāko sarakstā, bet vēl jau ir mazliet laiks, lai labotos.

Es visiem iesaku laboties. Kļūt smaidīgākiem, labākiem un galvenais pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

Kuram gan negribētos būt? Nu nevis slepeni eksistēt, bet būt. Jaunieši, spīdiet! Ir taču tik bēdīgi apkārt. Vajag vairāk spīdīgu prātu un dvēseļu...

Beautiful monster

Reizēm šķiet,ka nav nemaz tik traki,kā likās iepriekš! Laikam nav jāstrebj karsts. Dzīves skola.skola.skola...

Bez puķēm.Lai nav jāskatās cauri.

Man ir tik viegli rakstīt,ja fonā skan mūzika.Un man ir tik viegli domāt,ja fonā skan mūzika.
Tāda pieklusināta,bet skaista.Liriskas ģitāru skaņas,vai kāds elektronisks "troksnis".
Man patīk galējības.Man patīk sevi spīdzināt ar galējībām! Kādēļ es nemāku atrast to normu? Nu padzīvot pa vidu? Tā lai uz mirkli būt ļar,ļar.

Es entos gadus ceļu ap sevi lielu,lielu mūri.Nu tā,lai īsti nepielastu sev nevienu klāt,bet šad un tad parādās kāds cilvēks,kas izvelk kādu ķieģeli.Un tad mūris pabrūk.Un kāds redz manu patieso seju.
Mana patiesā seja nav īpaši patīkama manai maskai.Un tad sākas cīņa,kas mani spīdzina.
Un bieži sāp.Sāp tik ļoti,ka varētu izsmērēties pret sienām.

Es esmu pieradis staigāt savā cinisma maskā.Savā mīļajā,daudzu lietu nīstošajā cinisma maskā.
Tas man laikam dod tādu drošības sajūtu,jo kurš gan nav sajuties drošāk,ja viņu neredz?

Manī pašlaik cīnās divas ļoti,ļoti spēcīgas lietas.Mana maska un mana patiesā seja.

Un šīs divas lietas sastopoties rada pilnīgu haosu manā apziņā! Nu kāpēc? Kāpēc es esmu tik sasodīti,pretīgi cilvēcīgs cilvēkbērns?

Kāpēc es vienkārši nevaru izdzēst tās nevajadzīgās sajūtas,bet atstāt visas vajadzīgās?

Jā,šad un tad tomēr gribētos lai mums būtu pults,uz kuras ir funkcijas delete,back,pause un citas.

Un man ir pilnīgi vienalga,ja es tagad iebraucu lielās,lielās domstarpībās ar kādu no saviem dvīņiem,kuri arī nēsā maskas...

Te vilciens nāk un aiziet,
Un cilvēki garām iet
Viens otra priekiem un bēdām,-
Un garām ir jāpaiet.

Negaidīt,nemīlēt,nepierast-
Tik auksts un balts krīt sniegs,
Pat sirdī kā ledainas dzirksteles
Krīt sniegs,krīt sniegs,krīt sniegs...

(Anita Svētiņa)

Improvizēšana ar sajūtu.

Skaņa un decibels. Miligramiem izstieptu līniju un sveces liesmas.Ir daudz sajūtu, ka tas viss veido lielu, lielu ilūziju par svētlaimi, vai ko tamlīdzīgu.

Tāda kā migla un kas gaužām tumšs. Maršējoši ļaudis, kas lūdz par skaistām lietām. Viņi lūdz par dzīvi, emocijām un vietu zem saules. Mazliet mazas bailes no nezināmām lietām, kas vainagojas ar ļoti spēcīgām gaismām tuneļu galos.

Tas viss saistās ar ko ļoti maģisku. Tādām mistiskām sajūtām, kuras ir ļoti grūti uzrakstīt. Elegance, kura apvienojas ar ko netīru, vai pat mazliet šķebinošu.

Mazliet sapņaini, bet nepārspīlēti.

Prātā parādās arī putni. Tumši putni, kraukļi, vai vārnas. Tēls, kas kraukli pārvērš par lipīgu, staipīgu piķi. Mani aprij tā sajūta.

Tagad es atrodos vietā, kas ir savādu apgaismojumu pilna! Tas noteikti ir klubs, kas ir pavisam iztukšojis savus spēkus un cilvēki, kas arī ir iztukšojuši savus spēkus.

Bezspēcīgi cilvēki un bezspēcīgu cilvēku balsis! Bet visa pamatā ir spēks, kas saplūst kopā ar ļoti lielu naivumu .Man prātā nāk jaunība. Tā jaunība, kas ir pārspīlēti traka, nesakārtota un mazliet pat slima! Cilvēci ir pārņēmusi kāre pēc nesasniedzamām lietām. Mūsu smadzenes ir kā datori. Mēs nēsājam datorus paši uz sevis un smaidam pat īsti nezinot par ko ir jāsmaida.

Mākslīgā pašiedvesmas. Mākslīga dzīve un mākslīgas domas…

Un beigās ir liela bedre, kuras galā var saskatīt žilbinošas acis.

My dirty mind.

Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!Sometimes i feel like i don't belong here!

Sometimes i feel like i don't belong here!

Drinking champagne to forget yesterday
Coz I remember, the way, the way, the way
It ended the day, the day, the day, the day
That I walked away, away, away, away

Drinking champagne, made by the angel
Who goes by the name of Glittering Gabriel
Drinking champagne made of an angels
Tears and pain, now I feel celestial

Diezgan

Mani šobrīd spiež sienas.Dzīvē visas lietas kursē.Un tas ir riktīgi sāpīgi.Nu tā...