Mana šodiena.

Šodien vizinājos ar ričāgu pēc grāmatām.Tā lēnītēm,nedomājot par apkārtējiem un par lietām,kas notiek apkārt.Nu tā,ka ir tāda idille un neko citu īsti nevajag.

Sāka līt lietus.Braucu vēl lēnāk. Smaidīju,jo aptvēru,ka ir baigā brīvība.Man nav jādomā par to,ka esmu pilnīgi samircis.Nedomāju par grāmatām,kas atrodas somā...

Es vienkārši baudīju vasarīgo lietu un sajutos kā bērnībā,kad tas lietus prieciņš bija daudz,daudz spēcīgākā emociju spektrā.

Kādēļ mēs augam? Tas taču ir tik bēdīgi izaugt...

Es gribēju ielikt kādu dziesmu,ka saistās ar bērnību,bet pārdomāju.Katram savu bērnības dziesmu fonā.Ar domām.

Domām par to,ka pieaugam un kļūstam veci?

Tā dzīvīte.

Es nezinu,kas man lika domāt par tik fundamentālām lietām,bet nu tā ir noticies.
Kas vispār ir dzīve? Kāda ir tās definīcija?

Tu dzīvojies nenoteiktu laika posmu,izjūti ļoti plašu spektru ar emocijām,un tad tu esi pazudis? Vai arī pazūd tā "dvēsele"?

Ir tik daudz versiju par visu šo dabisko,bet tajā pašā mirklī tik neizprotamo lietu.
Šodien notika tāda lieta,kas baigi lika pārdomāt savu dzīvi...
Kā es dzīvoju? Kāpēc un kam es dzīvoju? Vai man ir pēc kā tiekties? Vai es dzīvoju laimīgi? Vai es dzīvoju katru dienu,tā ka diena būtu pēdējā?

Tā dzīve ir ļoti savāda lieta! Viens mirklis un tad ir tukšums,un tāds bezcerīgs tukšums...

P.S
Īstenībā es ļoti labi zinu,kas man lika domāt par šīm fundamentālajām lietām.

Tā bija tā pati fundamentālā dzīve,zinies!

Dzīvojat un esiet priecīgi,baudāt dzīvi,jo fundamentālā dzīve ir ar tādu likumu,ka Jebkura diena var izrādīties pēdējā!

Kā krievu ruletē...