Tāda sajūta,ka vientulība dziedē.

Reiz dzirdēju,ka vientuļie esot tie laimīgākie,jo nav nekādu grožu,citu sistēmas un citu bēdas! Tev pieder savas bēdas.sava sistēma un tu pats sevi turi grožos.

Un tad es sev automātiski uzdevu jautājumu-Vai es esmu vientuļš? Un atbilde bija apstiprinoša.

Mani dziedē vientulība! Pēc visiem dienas pienākumiem es vakaru pavadu viens! Savām domām,saviem vakara darbiem un nedarbiem...

Es šeit runāju par to vientulību,kas ir ļoti veselīga un skaista,nevis par vientulību,ka apkārt nav pilnīgi neviena personāža! Manā dzīvē ir ļoti daudz personāžu..ar kuriem eju izklaidēties..ar kuriem smejos,vai šad un tad raudu,bet mana vientulība ir tā dziedinošā,kura no manīm izrauj visas pieredzētās sirdsāpēs un liek aizmirst un visiem laikiem! Tas arī mazliet pasargā no tās sāpīgās dzīves daļas-attiecībām!

Dūmaka

Pēdējo trīss dienu laikā esmu sapratis dažas būtiskas lietas.



Pirmā no tām lietām ir tāda,ka es laikam lēnām,bet nu ļoti,ļoti lēnām sāku pieņemties prātā! Tā laikam saucas arī pieaugšana,vai vienkārši novecošana.

Vairāk uztraucos par labu izgulēšanos,labām brokastīm,sekoju līdz ziņām un regulāri skatos dažus seriālus! Kādreiz par tādām lietām nedomāju vispār! Galvenais bija jautrība,vienaldzība un tā piedzīvojumu kāre.



Bet varbūt tagad tāds posms,jo pavasaris ar manīm vispār izstrādā ļoti savādās lietas.



Esmu sapratīs arī dažas lietas par draudzību kā tādu! Tagad laikam notiek tā dabiskā atlase,kad paliks tie īstie un mūžīgie un sāks pazust tie kuriem ir jāpazūd...



Jā,laikam šitas viss saucas novecošana! Citus iemeslus šīm lietām es nespēju saskatīt! Mazliet pat skumīgi izklausas...

Nevainīgā pasaule.

Man patīk,man patīk sniegs,vēsums,lāstekas un visi pārējie pripampasi kas saistas ar ziemu!

Šajā laikā uz kādu laika posmu ir sajūta,ka pasaule ir kļuvusi neskarta,tīra un laba.


Tas baltais sniegs tādu kā nevainības plīvuri pār pasauli pārklāj...


Vakarnakt pa logu skatijos uz laternu,kas stresaini mirgoja.Sajūta kā mūsdienīgā filmā par veclaicīgkiem spokiem! Un sniegs,sniegs visu padarija šausmīgi sireālu.


Jā,šausmīgi sireālu..nevis vienkārši sireālu.Parasti jau no šausmām sirds sāk ātrāk pukstēt...


Un negribētos domāt,ka pārējās emocijas ir pazudušas.Tas taču būtu tik sāpīgi nejust neko.Vēl sāpīgāk kā just nežēlīgākās sirds sāpes,vai kādus citus pārdzīvojumus.


Šobrīd es jūtu,ka ir sākusies nedēļas nogale,kas manī atmodina cerības sajūtu uz priekiem.smiekliem un jautrību!

Baudiet ziemu un gaidiet pavasari.

Rīta skaņa.

Kas ir pirmās skaņas,kuras jūs dzirdat pamostamies? Vai tas ir kāds mājdzīvnieks,kas čubinās pa jūsu apartamntiem? Vai tas ir kāds no mājas iedzīvotājiem,kas nodarbojas ar šausmīgu dziedāšanu dušā?Vai varbūt vienkārši modinātājs?

Es parasti pamostos no tā,ka vairs negribas gulēt! Jā,pašlaik esmu ļoti liels slinķis,sēžu mājās nemācos un nestrādāju! Daudzi noteikti,ka nesūdzētos par tādu dzīvi,bet nav jau tik jauki.saulaini un skaisti kā tas izklausas.

Vairāk laika domāšanai,kas ļoti bieži var novest pie tā,ka uz kādu nenoteiktu laika posmu iestājas nežēlīgs riebums pret visu apkārtējo!

Vispār,godīgi sakot,es nezinu vai kāds te lasa šito vietni,bet man šķiet,ka man ir pilnīgi un galīgi vienalga! Šitas jau tā priekš sevīm.priekš sevīm...Lai vieglāk,zinies.

Lieku domāt pats sev.

Ar to es gribēju sacīt,ka jāsāk dzīvot!To es saku ļoti bieži,jo ļoti bieži esmu iesprūdis kādā noteiktā,vai varbūt nenoteiktā punktā,ko diemžēm nevar saukt par ļoti labu atskaites punktu.

Pēdējā laikā tā diezgan skumīgi,bet tā man parasti uz pavasari!Laikam sāk darboties normāla cilvēka īpašība-skaudība.

Skaudība par to,ka citiem ir labāk.Skaudbība par to,ka daudzi ir atraduši pie kā turēties un skaudība pašam uz sevi,jo šķiet esmu vienīgā persona,kas var būt skaudīgs pats uz sevīm!

Jākļūst par labāku cilvēku,laikam...