Mana laika definīcija.

Vakar izmetu ārā vairākus pulksteņu.
Un tieši tas bija iemesls tam,ka atcerējos :Man taču eksistē virtuālā dienasgrāmata!

Kādēļ pulksteņi bija vainīgi es nezinu ,bet tas taču ir forši vainot ko tādu,kas nākotnē tev nevar atriebties ar kādu vainošanos,vai kādu citu elegantu aktivitāti.

Visādi svētki pagājuši,visādas lietas padarītas.Jā,un arī ir ļoti daudz nepadarītā,bet uz tādām lietām galīgi negribas koncentrēties! Ārā taču beidzot nelīņā un ir karsts.

Rīt sākšu mainīt ādas toni.Vasarā tomēr gribas tādam brūnākam.Nu uzreiz ir tāda sajūta,ka es esmu cits cilvēks.Un citā cilvēka ādā padzīvot šad un tad ir patīkami un pat vajadzīgi.
Tas jau mazliet velk uz kādu garīgu kaiti,bet kuram cilvēkam tādu/tādas nav?

Mans ķermenis alkst pēc dabas,ūdeņiem un visas tās brīvības.

Meklējiet savu brīvību un smaidat,jo laika definīcija ir tāda,ka tas neģēlis paskrien nu dikti ātri.
Un žēl,ka visus.visus pulksteņus ārā izmest nevar,jo tad jau apstāsties laiks un tas arī ir slikti...

Pavasara stūris.

Ir sajūta,ka esi stūrī.Spiež no visām malām.Mazliet traumē,jo nav pagājis pietiekoši daudz laika!
Ir pagājušas kādas dažas stundas,bet es ceru,ka pēc vēl kādām miljons stundām es pieradīšu pie šīs situācijas...

Mani spiež šī sajūta,man šausmīgi nepatīk būt stūrī!

Man riebjas tēlot patīkamu pārsteigumu,man riebjas uzturēt sarunu,ja nevēlos sarunu...Man no visas sirds riebjas šī brīža sajūtas!
Viss tāds apstājies liekas.Vakardiena un pārējās dienas likās cerīgas.Bija spēks,gribēšana un iedvesma,bet tagad nav pilnīgi nekā.

Ir stūris,ir ēnas,kas mani spiež nost.

Varbūt izvilkt ārā kādu biedējošu un iznīcinošu skeletu no skapja?
Bet dzīvot ar sajūtu,ka dzīvoju un veļos uz priekšu ar šantāžas un melu palīdzību ar negribas.
Ceru,ka pēc tām miljons stundām,es zināšu kā rīkoties tālāk!

Tik jauki,ka ārā plosās negaisi un zibeņi...

PS
Visas ēnas grūžās virsū ar savu masu.
Sasodītie neģēļi,šausmīgi un lēni
Kuļas katrs savā bedrē un smaida savu snobisko smaidu.
Un ēnas nēsā biedējošās maskas,kuras caurvij pulsējošas,grādīgas,vēnainas cīpslas!

Bet es smaidu un runāju...

Tā laikam ar saucas maskas nēsāšana.

Izmisušais mākonis.

Baigi gribētos izmainīt dažas lietas sevī,bet to izdarīt ir tik sasodīti grūti,jo žēl!
Žēl mest prom tik mīļas lietas...

Es jum ieteiktu nebrist purvainus purvus
Lai vieglāk...

Vai arī vienkārši mācāmies lidot,lai visus purvus var pārlidot!
Es kļūstu par dialogu pats sev.

Bet ārā vismaz ir silts! Ir sācies pavasaris un tas liek mazliet pasmaidīt! :)

Seja.

Man šobrīd nav ko teikt.Ir jau vēls,bet man tik un tā nav ko teikt.Es gribētu lai man būtu ko teikt,es gribētu,jo man ļoti gribētos lai man būtu ko teikt,bet man nav ko teikt...

Man laikam vienkārši ir bēdīgi.
Iepriecināšu sevi ar savu seju šeit! Varētu būt patīkama sajūta un iespējams,ka man vēlāk būs ko teikt!

Tas "klikšķis" galvā

Un šodien es to sagaidīju! Beidzot,beidzot es lielākos un mazākos vilcienos apzinos ko gribu no dzīves.
Tā ir patiesi laba sajūta,ka ir uzradies kāds stiebriņš pie kura tu vari pieķerties.Nav vairs tā šausmīgā tukšuma sajūta.Nav vairs tās sajūtas,ka no situācijām nav izejas.Nav tik daudz sajūtu kuras mani lēnām galēja nost...

Tagad ir tāda brīvība no tā visa vecā.Un sajūta ir vienreizēja!

Nesaprotu,kāpēc tik ilgi bija jāgaida,jo viss būtībā atradās manu acu priekšā.Tas laikam nozīmē,ka tad vēl nebija īstais laiks...

Cik labi,ka mūsdienās ir iespēja virtuāli pierakstīt savas domas! Dikti vieglāk ap sirdi paliek uzreiz.

Varbūt tas ir siltums.

Es saucu pēc vasaras! Gribu skriet basām kājām un izbaudīt tās siltās vasaras lietavas!

Gribu nedomāt,neuztraukties un vienkārši izsmaidīt cauri tām dažām vasaras nedēļām.

Šobrīd,rakstot šos teikumus es slēpju monitoru no saules,jo tā traucē! Iedomājies?

Man šobrīd traucē viena no skaistākajām dāvanām cilvēcei-Saule.

Es sen priekš sevīm nebiju te neko rakstijis,jo nebija rakstīšanas dzinula.Tagad ar viņa nav.

Ja kāds cilvēks izlasīs šīs rindas,gribu sacīt vienu lietu-Lai jums izdevusies atlikusī šīs dienas daļa!

Dzīvojaties tā lai jums netraucē saule...

Tāda sajūta,ka vientulība dziedē.

Reiz dzirdēju,ka vientuļie esot tie laimīgākie,jo nav nekādu grožu,citu sistēmas un citu bēdas! Tev pieder savas bēdas.sava sistēma un tu pats sevi turi grožos.

Un tad es sev automātiski uzdevu jautājumu-Vai es esmu vientuļš? Un atbilde bija apstiprinoša.

Mani dziedē vientulība! Pēc visiem dienas pienākumiem es vakaru pavadu viens! Savām domām,saviem vakara darbiem un nedarbiem...

Es šeit runāju par to vientulību,kas ir ļoti veselīga un skaista,nevis par vientulību,ka apkārt nav pilnīgi neviena personāža! Manā dzīvē ir ļoti daudz personāžu..ar kuriem eju izklaidēties..ar kuriem smejos,vai šad un tad raudu,bet mana vientulība ir tā dziedinošā,kura no manīm izrauj visas pieredzētās sirdsāpēs un liek aizmirst un visiem laikiem! Tas arī mazliet pasargā no tās sāpīgās dzīves daļas-attiecībām!