Tā dzīvīte.

Es nezinu,kas man lika domāt par tik fundamentālām lietām,bet nu tā ir noticies.
Kas vispār ir dzīve? Kāda ir tās definīcija?

Tu dzīvojies nenoteiktu laika posmu,izjūti ļoti plašu spektru ar emocijām,un tad tu esi pazudis? Vai arī pazūd tā "dvēsele"?

Ir tik daudz versiju par visu šo dabisko,bet tajā pašā mirklī tik neizprotamo lietu.
Šodien notika tāda lieta,kas baigi lika pārdomāt savu dzīvi...
Kā es dzīvoju? Kāpēc un kam es dzīvoju? Vai man ir pēc kā tiekties? Vai es dzīvoju laimīgi? Vai es dzīvoju katru dienu,tā ka diena būtu pēdējā?

Tā dzīve ir ļoti savāda lieta! Viens mirklis un tad ir tukšums,un tāds bezcerīgs tukšums...

P.S
Īstenībā es ļoti labi zinu,kas man lika domāt par šīm fundamentālajām lietām.

Tā bija tā pati fundamentālā dzīve,zinies!

Dzīvojat un esiet priecīgi,baudāt dzīvi,jo fundamentālā dzīve ir ar tādu likumu,ka Jebkura diena var izrādīties pēdējā!

Kā krievu ruletē...

Mana laika definīcija.

Vakar izmetu ārā vairākus pulksteņu.
Un tieši tas bija iemesls tam,ka atcerējos :Man taču eksistē virtuālā dienasgrāmata!

Kādēļ pulksteņi bija vainīgi es nezinu ,bet tas taču ir forši vainot ko tādu,kas nākotnē tev nevar atriebties ar kādu vainošanos,vai kādu citu elegantu aktivitāti.

Visādi svētki pagājuši,visādas lietas padarītas.Jā,un arī ir ļoti daudz nepadarītā,bet uz tādām lietām galīgi negribas koncentrēties! Ārā taču beidzot nelīņā un ir karsts.

Rīt sākšu mainīt ādas toni.Vasarā tomēr gribas tādam brūnākam.Nu uzreiz ir tāda sajūta,ka es esmu cits cilvēks.Un citā cilvēka ādā padzīvot šad un tad ir patīkami un pat vajadzīgi.
Tas jau mazliet velk uz kādu garīgu kaiti,bet kuram cilvēkam tādu/tādas nav?

Mans ķermenis alkst pēc dabas,ūdeņiem un visas tās brīvības.

Meklējiet savu brīvību un smaidat,jo laika definīcija ir tāda,ka tas neģēlis paskrien nu dikti ātri.
Un žēl,ka visus.visus pulksteņus ārā izmest nevar,jo tad jau apstāsties laiks un tas arī ir slikti...

Pavasara stūris.

Ir sajūta,ka esi stūrī.Spiež no visām malām.Mazliet traumē,jo nav pagājis pietiekoši daudz laika!
Ir pagājušas kādas dažas stundas,bet es ceru,ka pēc vēl kādām miljons stundām es pieradīšu pie šīs situācijas...

Mani spiež šī sajūta,man šausmīgi nepatīk būt stūrī!

Man riebjas tēlot patīkamu pārsteigumu,man riebjas uzturēt sarunu,ja nevēlos sarunu...Man no visas sirds riebjas šī brīža sajūtas!
Viss tāds apstājies liekas.Vakardiena un pārējās dienas likās cerīgas.Bija spēks,gribēšana un iedvesma,bet tagad nav pilnīgi nekā.

Ir stūris,ir ēnas,kas mani spiež nost.

Varbūt izvilkt ārā kādu biedējošu un iznīcinošu skeletu no skapja?
Bet dzīvot ar sajūtu,ka dzīvoju un veļos uz priekšu ar šantāžas un melu palīdzību ar negribas.
Ceru,ka pēc tām miljons stundām,es zināšu kā rīkoties tālāk!

Tik jauki,ka ārā plosās negaisi un zibeņi...

PS
Visas ēnas grūžās virsū ar savu masu.
Sasodītie neģēļi,šausmīgi un lēni
Kuļas katrs savā bedrē un smaida savu snobisko smaidu.
Un ēnas nēsā biedējošās maskas,kuras caurvij pulsējošas,grādīgas,vēnainas cīpslas!

Bet es smaidu un runāju...

Tā laikam ar saucas maskas nēsāšana.

Izmisušais mākonis.

Baigi gribētos izmainīt dažas lietas sevī,bet to izdarīt ir tik sasodīti grūti,jo žēl!
Žēl mest prom tik mīļas lietas...

Es jum ieteiktu nebrist purvainus purvus
Lai vieglāk...

Vai arī vienkārši mācāmies lidot,lai visus purvus var pārlidot!
Es kļūstu par dialogu pats sev.

Bet ārā vismaz ir silts! Ir sācies pavasaris un tas liek mazliet pasmaidīt! :)

Seja.

Man šobrīd nav ko teikt.Ir jau vēls,bet man tik un tā nav ko teikt.Es gribētu lai man būtu ko teikt,es gribētu,jo man ļoti gribētos lai man būtu ko teikt,bet man nav ko teikt...

Man laikam vienkārši ir bēdīgi.
Iepriecināšu sevi ar savu seju šeit! Varētu būt patīkama sajūta un iespējams,ka man vēlāk būs ko teikt!

Tas "klikšķis" galvā

Un šodien es to sagaidīju! Beidzot,beidzot es lielākos un mazākos vilcienos apzinos ko gribu no dzīves.
Tā ir patiesi laba sajūta,ka ir uzradies kāds stiebriņš pie kura tu vari pieķerties.Nav vairs tā šausmīgā tukšuma sajūta.Nav vairs tās sajūtas,ka no situācijām nav izejas.Nav tik daudz sajūtu kuras mani lēnām galēja nost...

Tagad ir tāda brīvība no tā visa vecā.Un sajūta ir vienreizēja!

Nesaprotu,kāpēc tik ilgi bija jāgaida,jo viss būtībā atradās manu acu priekšā.Tas laikam nozīmē,ka tad vēl nebija īstais laiks...

Cik labi,ka mūsdienās ir iespēja virtuāli pierakstīt savas domas! Dikti vieglāk ap sirdi paliek uzreiz.

Varbūt tas ir siltums.

Es saucu pēc vasaras! Gribu skriet basām kājām un izbaudīt tās siltās vasaras lietavas!

Gribu nedomāt,neuztraukties un vienkārši izsmaidīt cauri tām dažām vasaras nedēļām.

Šobrīd,rakstot šos teikumus es slēpju monitoru no saules,jo tā traucē! Iedomājies?

Man šobrīd traucē viena no skaistākajām dāvanām cilvēcei-Saule.

Es sen priekš sevīm nebiju te neko rakstijis,jo nebija rakstīšanas dzinula.Tagad ar viņa nav.

Ja kāds cilvēks izlasīs šīs rindas,gribu sacīt vienu lietu-Lai jums izdevusies atlikusī šīs dienas daļa!

Dzīvojaties tā lai jums netraucē saule...