Nu tiešām.Kas gan cits tas varētu būt? Man dvēselē ir sakrājies tāds kamols,kuru gribās izvemt.Nu kā kaķi atklepo kažoka kamolus.Atklepot un iespert kamīnā,vai kādā padebešu jūrā.
Bet cilvēks jau nav radīts tāds,lai varētu tā vienkārši atklepot nevajadzīgo.Varbūt pat vajadzīgo,bet tik ļoti nepatīkamo,kas pēc visiem kritērijiem skaitās ļoti patīkams.Kāpēc cilvēki nevar klepot ārā tos kamolus no dvēselēm,lai nebūtu ar tiem jāsprosto ciet citu dvēseles? Kāpēc mēs nevar būt bez kamoliem dvēselēs.Nu pilnīgi brīvi no kamoliem! Vienkārši lidot.Tā skaisti vienatnē pētīt tās koku galotnes un pārējās klišejas.Pētīt cilvēkus un radīt sevī ilūziju,ka Tu esi pārāks par tiem citiem maziņajiem,kas ir piestampājuši savas dvēseles ar kamoliem,kas tiek dēvēta par mīlestību?
Nē,mīlestība laikam ir pārāk spēcīgs vārds manam kamolam.Es nemāku atrast īsto vārdu,lai definētu savu kamolu,bet tā ir tā dīvainā sajūta,kas parasti cilvēkos top kādu laiku pirms tā kamola,par kuru runāju sākumā.Jā,tā noteikti ir sava veida ķīmija un fizioloģija,bet es nekad nebiju domājis,ka ķīmija un fizioloģija var būt tik ļoti mulsinoša.Stulba jā,bet mulsinoša?
Un vispār,pavasaris ir atdzīvinājis manu dusošo alterego.Varbūt arī tāpēc sevī sajūtu to kamolu,ko nosaucu par mīlestību,bet tad pārdēvēju par ko citu.
Novēlu būt jums pašiem,lai nav jāslēpjas aiz dusošajiem dvīņiem,jo tie pieaug klāt tik spēcīgi,kad vēlāk no viņiem tikt vaļā ir pilnīgi bezcerīgi.
Lai jums salds pavasaris.
