Reiz dzīvoja kāds cilvēks, kurš nespēja iejusties cilvēka ādā. Viņam bija sajūta, ka viņš ir kas cits. Cilvēks visiem stāstīja ko pretēju tam, ko apkārtējie redz. Vai viņš meloja?
Vai mēs redzam patiesību? Vai mēs visu redzam patiesās krāsās? Man atkal ir radušies daži jautājumi, kuri arī ir ierindojami pie tiem viedajiem un lielajiem.
Atbildes es, protams, nesaņemšu, bet jautāt man patī
k. Kuram gan nepatīk jautāt?
Es sen šeit neko nebiju rakstījis un laikam arī nevajadzēja. Nebija arī laika un pārējo lietu, bet tagad noķēru to mirkli un sajūtu. Nu to sajūtu, kad vajag ko uzrakstīt. Varbūt kāds cilvēks izlasīs un arī meklēs atbildi uz kādu jautājumu.
Tagad ir pienācis laiks, kad mums visiem vajadzētu ieskatīties sevī. Tā patiesi un dziļi, jo visas atbildes tur taču dzīvo un virpuļo. Tagad ir tas atbilžu laiks. Laiks, kad atlasīsies tie labākie, tīrākie no naida, skaudības un citām sliktām lietām. Es mazliet pretendēju uz to, ka nebūšu to labāko sarakstā, bet vēl jau ir mazliet laiks, lai labotos.
Es visiem iesaku laboties. Kļūt smaidīgākiem, labākiem un galvenais pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.
Kuram gan negribētos būt? Nu nevis slepeni eksistēt, bet būt. Jaunieši, spīdiet! Ir taču tik bēdīgi apkārt. Vajag vairāk spīdīgu prātu un dvēseļu...
