Jā,tā laikam tiešām varētu būt dzīve.

Nu tiešām.Kas gan cits tas varētu būt? Man dvēselē ir sakrājies tāds kamols,kuru gribās izvemt.Nu kā kaķi atklepo kažoka kamolus.Atklepot un iespert kamīnā,vai kādā padebešu jūrā.

Bet cilvēks jau nav radīts tāds,lai varētu tā vienkārši atklepot nevajadzīgo.Varbūt pat vajadzīgo,bet tik ļoti nepatīkamo,kas pēc visiem kritērijiem skaitās ļoti patīkams.Kāpēc cilvēki nevar klepot ārā tos kamolus no dvēselēm,lai nebūtu ar tiem jāsprosto ciet citu dvēseles? Kāpēc mēs nevar būt bez kamoliem dvēselēs.Nu pilnīgi brīvi no kamoliem! Vienkārši lidot.Tā skaisti vienatnē pētīt tās koku galotnes un pārējās klišejas.Pētīt cilvēkus un radīt sevī ilūziju,ka Tu esi pārāks par tiem citiem maziņajiem,kas ir piestampājuši savas dvēseles ar kamoliem,kas tiek dēvēta par mīlestību?

Nē,mīlestība laikam ir pārāk spēcīgs vārds manam kamolam.Es nemāku atrast īsto vārdu,lai definētu savu kamolu,bet tā ir tā dīvainā sajūta,kas parasti cilvēkos top kādu laiku pirms tā kamola,par kuru runāju sākumā.Jā,tā noteikti ir sava veida ķīmija un fizioloģija,bet es nekad nebiju domājis,ka ķīmija un fizioloģija var būt tik ļoti mulsinoša.Stulba jā,bet mulsinoša?

Un vispār,pavasaris ir atdzīvinājis manu dusošo alterego.Varbūt arī tāpēc sevī sajūtu to kamolu,ko nosaucu par mīlestību,bet tad pārdēvēju par ko citu.

Novēlu būt jums pašiem,lai nav jāslēpjas aiz dusošajiem dvīņiem,jo tie pieaug klāt tik spēcīgi,kad vēlāk no viņiem tikt vaļā ir pilnīgi bezcerīgi.

Lai jums salds pavasaris.

Mana dzīves rozete.

Reiz dzīvoja kāds cilvēks, kurš nespēja iejusties cilvēka ādā. Viņam bija sajūta, ka viņš ir kas cits. Cilvēks visiem stāstīja ko pretēju tam, ko apkārtējie redz. Vai viņš meloja?

Vai mēs redzam patiesību? Vai mēs visu redzam patiesās krāsās? Man atkal ir radušies daži jautājumi, kuri arī ir ierindojami pie tiem viedajiem un lielajiem.

Atbildes es, protams, nesaņemšu, bet jautāt man patī
k. Kuram gan nepatīk jautāt?

Es sen šeit neko nebiju rakstījis un laikam arī nevajadzēja. Nebija arī laika un pārējo lietu, bet tagad noķēru to mirkli un sajūtu. Nu to sajūtu, kad vajag ko uzrakstīt. Varbūt kāds cilvēks izlasīs un arī meklēs atbildi uz kādu jautājumu.

Tagad ir pienācis laiks, kad mums visiem vajadzētu ieskatīties sevī. Tā patiesi un dziļi, jo visas atbildes tur taču dzīvo un virpuļo. Tagad ir tas atbilžu laiks. Laiks, kad atlasīsies tie labākie, tīrākie no naida, skaudības un citām sliktām lietām. Es mazliet pretendēju uz to, ka nebūšu to labāko sarakstā, bet vēl jau ir mazliet laiks, lai labotos.

Es visiem iesaku laboties. Kļūt smaidīgākiem, labākiem un galvenais pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

Kuram gan negribētos būt? Nu nevis slepeni eksistēt, bet būt. Jaunieši, spīdiet! Ir taču tik bēdīgi apkārt. Vajag vairāk spīdīgu prātu un dvēseļu...