Pavasara stūris.

Ir sajūta,ka esi stūrī.Spiež no visām malām.Mazliet traumē,jo nav pagājis pietiekoši daudz laika!
Ir pagājušas kādas dažas stundas,bet es ceru,ka pēc vēl kādām miljons stundām es pieradīšu pie šīs situācijas...

Mani spiež šī sajūta,man šausmīgi nepatīk būt stūrī!

Man riebjas tēlot patīkamu pārsteigumu,man riebjas uzturēt sarunu,ja nevēlos sarunu...Man no visas sirds riebjas šī brīža sajūtas!
Viss tāds apstājies liekas.Vakardiena un pārējās dienas likās cerīgas.Bija spēks,gribēšana un iedvesma,bet tagad nav pilnīgi nekā.

Ir stūris,ir ēnas,kas mani spiež nost.

Varbūt izvilkt ārā kādu biedējošu un iznīcinošu skeletu no skapja?
Bet dzīvot ar sajūtu,ka dzīvoju un veļos uz priekšu ar šantāžas un melu palīdzību ar negribas.
Ceru,ka pēc tām miljons stundām,es zināšu kā rīkoties tālāk!

Tik jauki,ka ārā plosās negaisi un zibeņi...

PS
Visas ēnas grūžās virsū ar savu masu.
Sasodītie neģēļi,šausmīgi un lēni
Kuļas katrs savā bedrē un smaida savu snobisko smaidu.
Un ēnas nēsā biedējošās maskas,kuras caurvij pulsējošas,grādīgas,vēnainas cīpslas!

Bet es smaidu un runāju...

Tā laikam ar saucas maskas nēsāšana.