Tas "klikšķis" galvā

Un šodien es to sagaidīju! Beidzot,beidzot es lielākos un mazākos vilcienos apzinos ko gribu no dzīves.
Tā ir patiesi laba sajūta,ka ir uzradies kāds stiebriņš pie kura tu vari pieķerties.Nav vairs tā šausmīgā tukšuma sajūta.Nav vairs tās sajūtas,ka no situācijām nav izejas.Nav tik daudz sajūtu kuras mani lēnām galēja nost...

Tagad ir tāda brīvība no tā visa vecā.Un sajūta ir vienreizēja!

Nesaprotu,kāpēc tik ilgi bija jāgaida,jo viss būtībā atradās manu acu priekšā.Tas laikam nozīmē,ka tad vēl nebija īstais laiks...

Cik labi,ka mūsdienās ir iespēja virtuāli pierakstīt savas domas! Dikti vieglāk ap sirdi paliek uzreiz.

Varbūt tas ir siltums.

Es saucu pēc vasaras! Gribu skriet basām kājām un izbaudīt tās siltās vasaras lietavas!

Gribu nedomāt,neuztraukties un vienkārši izsmaidīt cauri tām dažām vasaras nedēļām.

Šobrīd,rakstot šos teikumus es slēpju monitoru no saules,jo tā traucē! Iedomājies?

Man šobrīd traucē viena no skaistākajām dāvanām cilvēcei-Saule.

Es sen priekš sevīm nebiju te neko rakstijis,jo nebija rakstīšanas dzinula.Tagad ar viņa nav.

Ja kāds cilvēks izlasīs šīs rindas,gribu sacīt vienu lietu-Lai jums izdevusies atlikusī šīs dienas daļa!

Dzīvojaties tā lai jums netraucē saule...